Pasta stacijas ēku komplekss

XIX gs. sākumā Krievija centās visādi nostiprināt savu varu salīdzinoši nesen okupētajās bijušās Lietuvas un Polijas teritorijās. Citu pasākumu starpā tika arī stiprināta satiksme un komunikācija starp galvaspilsētu Sanktpēterburgu un valsts rietumu provincēm.

Tika izbūvēta satiksmes artērija, saukta par Sanktpēterburgas-Varšavas traktu. Tolaik nelielajai Utenas pilsētiņai šajā līnijā bija svarīga loma, jo izrādījās, ka tā atrodas tieši trakta vidū.

Trakta līnijā apmēram ik pēc 20–24 kilometriem tika būvēti ne augsti, toties iespaidīgi zirgu pasta staciju ēku kompleksi ar graciozām mērenā klasicisma formām. Tie tika būvēti lielākajos ciemos vai pilsētās. Viens no šiem kompleksiem 1833.–1835. gadā radās arī Utenā.

Te bija uzgaidāmā telpa, atpūtas istabas tiem, kas gaidīja karietes, un caurbraucošajiem pasažieriem. Galvenās ēkas vienā un otrā pusē ir piebūves. Tajās atradās vedēju istabas, klētis. Stallī tika turēts līdz pat 48 zirgiem. Ratnīcā dižojās transportlīdzekļi – karietes, diližansi, furgoni, tarantasi.

Stacijas administratīvajā ēkā tika ierīkots pulkstenis, kas izgatavots Jelgavas pulksteņmeistara J. Velckes darbnīcā.

Caur Utenas pasta staciju ne reizi vien brauca un zirgus šeit mainīja ne tikai Krievijas cari, bet arī tādas slavenības kā, piemēram, slavenais franču rakstnieks Onorē de Balzaks, kad devās uz Sanktpēterburgu apmeklēt tur dzīvojošo poļu aristokrāti Evelinu Rževsku-Hansku, ar kuru 1850. gadā apprecējās.

1858. gada rudenī no Utenas pasta stacijas ar diližansu uz Pēterburgas Teoloģijas akadēmiju devās dzejnieks, mācītājs Antans Baranausks. Viņš četras dienas viesojās Utenā pie mācītāja Otona Praņauska. Šeit viņš apmeklēja un pēdējo reizi sastapa dzejnieci Karolinu Praņauskaiti, ar kuru viņu, pēc Antana Vienoļa teiktā, saistīja „traģiska dvēseļu simpātijas sajūta”. Lietuvas pirmā dzejniece un tulkotāja K. Praņauskaite drīz nomira Utenā (1859), šeit viņa arī apglabāta.

Ir zināms, ka 1893. gadā caur Utenu uz Itāliju brauca arī slavenais krievu mākslinieks Iļja Repins. XX gs. sākumā Utenas pilsētiņu apmeklēja Dr. Jons Basanavičus – Lietuvas atdzimšanas modinātājs, zinātnieks, ārsts.

Blakus Sanktpēterburgas-Varšavas traktam tika uzbūvēta arī pasaulē garākā optiskā telegrāfa līnija – tās garums bija 1250 km. 1854. gadā tika uzsākta divrindu telegrāfa līnijas būve, vēlāk šeit tika ierīkots vadu telegrāfs.

Pasta vajadzībām vecais pasta ēku komplekss kalpoja līdz 1992. gadam, pēc tam tika nodots Utenas mākslas skolai, kas šeit atrodas arī tagad. Skolā ierīkota Utenas novada profesionālās mākslas galerija, zāles bērnu un jauniešu pasākumiem un mākslas ekspozīcijām, moderna zīmēšanas un keramikas klase. Skolas pagalmā tiek veidots skulptūru parks, pagrabā ir mākslas galerija „Rūsys” (Pagrabs) un vecā pasta un skolas muzejs. Bibliotēkā tiek krātas grāmatas par mākslu, dažādu valstu mākslas albumi, mākslas žurnāli.

Daudzus cilvēkus, notikumus, vēstures līkločus pieredzējušais Utenas pasts tagad ir kļuvis ne tikai par zinātnes, mākslas un kultūras vietu, bet arī par tūristu galamērķi. Kad būsiet apbrīnojuši skaistās, atjaunotās, taču autentisko izskatu saglabājušās Utenas vissenākās mūra ēkas, pagalmā jūs redzēsiet XIX gs. pa Varšavas-Sanktpēterburgas ceļu braukājušo karieti – pasažieru diližansu. Varat apskatīt šeit esošo optiskā telegrāfa informācijas nosūtīšanas ierīces un redzēt, kā tas darbojas.

Utenas Pasta stacijas ēku komplekss ir lieliska vieta, kur sajust šeit virmojušās dzīves pulsu un iepazīt transporta un sakaru vēsturi.